Mūsu valstij praktiski visos vēstures laikmetos ir pārmesta zināma “nesagatavotība” vai pat atpalicība dažādās dzīves jomās, domāšanas inertums un daudzas citas lietas. Un kāds pat aizvainojoši un pilnīgi nepamatoti nosauca seno Krieviju par “netīru, dubļainu”. Ir grūti neizjust sašutumu, dzirdot šādus nelaipnus epitetus par savu valsti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka atšķirībā no Eiropas Krievijā tīrības līmenis bija visaugstākais, un pirts tika uzskatīta par ārkārtīgi svarīgu, godājamu un pat mazliet maģisku vietu.
Banniks nav tavs mājkalpotājs
Senie slāvi nevarēja iedomāties savu dzīvi bez pirts. Taču mūsu senči pret to izturējās ar cieņu un piesardzīgi. Pirts pasaule tika pretstatīta mājas pasaulei, noslēpumainai un pat naidīgai – drošai. Tāpēc pirts parasti atradās īpašuma otrā galā. Saskaņā ar senajiem ticējumiem tur valdīja banniks – ārkārtīgi nedraudzīga un neprognozējama būtne, kas atšķīrās no savaldīgā, bet tomēr laipnā Mājas gara. Baņķis var apdedzināt meiteni, nobiedēt viņu vai nodarīt kādu citu nepatīkamu lietu. Tāpēc, lai izvairītos no šādām nepatikšanām, bija ierasts iebiedru remdēt ar maizi un sāli, tādējādi izrādot cieņu un cieņu.
Turklāt pirti kā vietu, kur savienojas uguns un ūdens, mūsu pagānu senči uztvēra kā īpašu mistisku vietu, kas var attīrīt ne tikai ķermeni, bet arī dvēseli. Ir vērts atzīmēt, ka pirts Krievijā tās pašreizējā formā neparādījās uzreiz. Sākumā bija ierasts sildīt vannas “melni”. Šādā pirtī dūmi nenonāca skurstenī, bet gan tieši vannā un pēc tam pa atvērtām durvīm vai caur speciālu caurumu griestos vai sienā. Kad vannā kļuva pietiekami karsts un oglītes plītī izdega cauri, durvis aizvēra un atvēra caurumu, izmazgāja grīdu, solus un plauktus, un tad vannai deva vēl piecpadsmit minūtes, lai tā izžūtu un siltums iegūtu spēku. Tad pārējās ogles tika noņemtas, un tika izlaists pirmais tvaiks, lai noslaucītu sodrējus no akmeņiem. Tad beidzot sākās peldēšanās un tvaicēšanās. Vēlāk pirtis tika būvētas “baltas”. Atšķirība bija tāda, ka šāda veida pirtīs vienmēr bija pirts krāsns ar skursteni, un kvēpi neaptraipīja apkārtni. Mūsdienās izmanto šo metodi. Mākslinieks zīmē haizivis, kas "peld" gaisā Starp citu, pirts bija arī pirmais veids, kā uzturēt veselību, ārstēt dažādas kaites un vienkārši patīkams veids, kā “atjaunoties”. Piemēram, pat nespēcīgi vecāka gadagājuma cilvēki nekad nebija atstājuši pirtis novārtā, jo zināja to dziedinošās īpašības. Lielākā daļa no viņiem bija pārāk vāji, lai paši ietu tvaika pirtī, bet problēma tika atrisināta elementāri: vecāka gadagājuma cilvēku uzlika uz īpaša dēļa un iebāza karstā, kā krāsnī, pirtī. Pēc tam ienāca vesels cilvēks, mazgāja un tvaicēja veco cilvēku tik ilgi, cik bija nepieciešams. Mūsdienās tautas gudrību bieži uztver ar zināmu skepsi. Daļēji tas ir saprotams: cilvēks ir izdarījis daudz atklājumu, mūsdienu medicīna dara brīnumus, kur atcerēties senču padomus. Un tomēr daudz ko no tā var uzsvērt arī tagad. Piemēram, par pirti cilvēki vienmēr ir teikuši: “Pēc tvaika pirts tu piedzimsti no jauna.” Tas nav tālu no patiesības. Papildus vispārējam ārstnieciskajam efektam un patīkamākajai procedūrai, kas atslābina un nomierina nervu sistēmu (un mūsdienu cilvēkam tas nemaz nav lieki), peldēšanās iedarbina organisma reģenerācijas procesus, spēj atvieglot un izārstēt saaukstēšanos, mazina kaitinošu klepu. Tomēr šodien doties uz pirti nav iespējams visiem cilvēkiem – ir noteiktas medicīniskas kontrindikācijas. Bet mūsu senči, gan jaunie, gan vecie, aktīvi izmantoja visas šīs “slāvu kūrorta” burvības. Daži ārzemju vēsturnieki, pārliecinājušies par Krievijas iedzīvotāju tīrību, ir pat izvirzījuši hipotēzi, ka viņu labā veselība ir tieši saistīta ar pirts popularitāti. Eiropai bija raksturīgas ārkārtīgi retas higiēnas procedūras. Piemēram, pati Kastīlijas karaliene Izabella atzina, ka savā dzīvē peldējusies divas reizes: piedzimstot un pirms laulībām. Pāvests Klements V nomira no dizentērijas, jo viņš nekad (!) nemazgāja rokas. Vēl daži interesanti fakti. Viduslaikos baznīca neatbalstīja kailumu, un kokmateriāli Eiropā bija ārkārtīgi dārgi, jo to trūka, tāpēc gan pirts celtniecība, gan tās kurināšana būtu bijusi neiedomājama greznība. Blusas sauca par “Dieva pērlēm”, un tika izgudrotas smaržas, lai maskētu smārdu, kas izdalījās no nemazgātiem muižnieku ķermeņiem. Saskaņā ar vienu no versijām Eiropa par regulāras peldēšanās tradīcijas atjaunošanu ir pateicīga mūsu imperatoram Pēterim I un krievu armijai. Fakts ir tāds, ka krievu karavīri, šausmīgi visi francūži, kā arī holandieši, ar prieku un sajūsmu mērcējās steigšus uzceltajā pirtī un pēc tam, neraugoties uz lielo aukstumu, nemainīgi ienirās ledainajā ūdenī. Taču, kad Pēteris Aleksejevičs 1718. gadā izdeva rīkojumu par pirts celtniecību Sēnas krastā.. Parīziešiešus pārņēma šausmas un šoks, un pašu celtniecību ilgu laiku pavadīja skatītāju pūlis, kas sabrauca no visiem Francijas galvaspilsētas nostūriem. Šis humoristiskais lozungs nebija nejaušs. To bieži saka, piemēram, cilvēkam, kurš nāk ar sliktām ziņām. Bet interesanti, ka Krievijā bija ierasts nosūtīt jebkuru, pat neregulāru apmeklētāju uz pirti. Atcerieties, ka pat ļaunā un kaitīgā Baba Jaga vienmēr pabaroja labo puisi, deva viņam dzert, tvaicēja vannā un tad vai nu mēģināja viņu apēst, vai sāka jautāt, kur viņš iet (tas atkarīgs no pasakas sižeta). Bet pirms vannas apmeklējuma – nekādā gadījumā. Un kāpēc? Un kāda ir saistība ar to, ka jebkuram viesim vispirms ir jāiziet tvaika pirts? Ir tieša saite. Cilvēks, kas ieradies no tālienes, varēja atšķirties no tās personas, par kādu izliekas (slāvi ticēja, ka cilvēka izskats var paņemt ļauno garu vai kādu ļauno garu), varēja būt ar ļauniem nodomiem vai pat nest ļaunu gribu, ļaunu aci u. tml. Taču saskaņā ar pagānu ticējumiem vanna attīra ne tikai ķermeni, bet arī dvēseli, tādējādi atbrīvojot viesi no visa liekā. Tāpēc pēc pirts apmeklējuma viesis, lai kas slikts viņam pirms tam gribot vai negribot būtu bijis, nevarēja ne fiziski, ne enerģētiski nodarīt nekādu ļaunumu ģimenes ugunskuram, pie kura viņš bija atnācis.Tātad iepriekš minētajam rājienam ir arī kāda sakrāla nozīme, ko mēs jau esam aizmirsuši: vispirms ej, attīri savas garīgās domas, un tad mēs runāsim. Daudzus stereotipus par mūsu valsti var kliedēt, nedaudz vairāk izpētot konkrēto tēmu. Piemērs par mūsu senču mīlestību uz tīrību ir tikai viens no daudziem. Cik sarežģīti vēsturiskie fakti ir savijušies ar senajiem ticējumiem, kurus sen jau mēģināja izskaust. Pat padomju sauklis “Tīrība ir veselības garantija” nav pretrunā ar to visu. Tas ir saprotami: lai kāda ideoloģija valdītu mūsu sabiedrībā, patiesība vienmēr ir viena un tā pati. Un nav svarīgi, vai tas tiek pausts ar padomju propagandas vārdiem vai patiesi pagānisku vēlmi nomierināt Banniku pirms tvaika pirts.
Melns vai balts
Kā Pēteris I šokēja Parīzes iedzīvotājus
Izabellas Kastīlijas portrets, autors – nezināms mākslinieks Ej pie velna.. uz pirtīm.
Dalīties ar šo:
