Senos laikos sods par garu mēli bija bargs un nežēlīgs: zaimošana un tenkošana bija noziegums, par ko varēja nonākt “kauna krēslā” vai cietumā. Aplūkosim, kā Eiropā un Krievijā pirms dažiem gadsimtiem tika sodīti spēcīgu vai nepatiesu vārdu cienītāji.
Eiropas izgudrojumi
Viduslaiku angļu tiesībās bija pat īpašs termins communis rixatrix – “grumpiness”. Visbiežāk šis termins attiecās uz sievietēm. Taču bieži vien līdzās otrai pusei procesā bija iesaistīti arī vīri. Noziedzniekam tika piešķirta kauna maska – dzelzs konstrukcija ar caurumu mutē. Masku rotāja cūkas ausis vai zvaniņi, lai pabeigtu pazemojošo tēlu. Pirmo reizi šāds sods tika piemērots Skotijā 1567. gadā. Pagājušā gadsimta 50. gados šādi sodi bija norma Anglijas darba patversmēs. Bēdīgi slavenā zvana zvanīšana Anglijā bija dzirdama vēl 19. gadsimtā.
Tikpat pazemojoša un smaga spīdzināšana bija “kauna krēsls”. Tā bija būvēta tā, ka varēja burtiski atvēsināt neķītru tēviņu, iegremdējot viņu ūdenī. Uz šādu eksekūciju sapulcējās sabiedrība, un ikviens varēja piedalīties nemiernieka pāraudzināšanā. Diezgan bargs sods pārvērtās par jautrību tiem, kuri vēl nebija iepazinuši kauna rūgtumu. Dažkārt zvērinātājus veda pa ielām, piesietus pie kauna krēsla. Garāmgājēji tos apbēra ar sapuvušiem tomātiem un beigtām žurkām. Tā tas tika darīts Eiropā. Arī Krievijā rupjības tika uzskatītas par smagu grēku. Ivans Briesmīgais pavēlēja, lai Stoglavy Sobora rīkojums tiktu attiecināts uz visiem amatiem, ka “viņi nedrīkst lamāties rupjībām, tēvs un māte nedrīkst viens otram pārmest neķītrus izteicienus, un viņi nedrīkst viens otram pārmest visādus neķītrus izteicienus”. Šis ir XVI gadsimts. Un Alekseja Mihailoviča laikā jau XVII gadsimtā bija iespējams ciest miesas sodus. Īpaši valdnieka ļaudis devās uz publiskām vietām un izķēra aprunātājus un zaimotājus. Tiklīdz tika atrasti piemēroti kandidāti, viņus varēja sist ar pātagu, nepametot nozieguma vietu, lai visi tos varētu redzēt. Atsevišķa “ranga kārtība” tika noteikta arī attiecībā uz zvēru un lāstu lietošanu. Ja sodīja līgavaini, sods bija 1 rublis, ja patriarhu vai citu augsta ranga personu, tad kasē bija jāiemaksā ne mazāk kā 400 tenge. Plus 40 gavēņa dienas. Labākajā gadījumā tas ir. Izcilākos varēja ieslodzīt cietumā. Gornajas Šorijas megalīti: senās civilizācijas un dabas objekta uzbūve cars Aleksejs Mihailovičs izdeva īpašu dekrētu, kas aizliedza kāzās dziedāt nepieklājīgas dziesmas. Cits cīnītājs pret rupjībām, imperators Pēteris I, kurš pats reizēm lietoja rupjus izteicienus, pavēlēja sadedzināt mēles tiem, kas zvērēja, būdami skaidrā vai dzērumā. Anna Joanovna aizsūtīja zvērinātājus uz cietumu. Elizabete Petrovna bija iecietīgāka: viņa viņus sodīja. Nikolajs II cīnījās pret rupjībām armijā. Kareivis pārkāpējam tika vajāts cauri rindām. Virsniekiem varēja atņemt dienesta pakāpes un nosūtīt uz ierindām. Galvenais veids, kā apkarot šos noziegumus, bija pātaga un pātaga. Īpašie dekrēti tika izmantoti, lai apkarotu melus, kurus tagad plašsaziņas līdzekļu telpā mēdz dēvēt par “viltus ziņām”. 1721. gadā pēc plūdiem Pēterburgā visā Krievijā izplatījās “ziņas” par milzīgiem upuriem jaunajā galvaspilsētā. Tas noveda pie destabilizācijas, sacelšanās. Senāts izdeva rīkojumu, ka baumām nedrīkst ticēt un tās nedrīkst izplatīt. Katrīna II izdeva īpašu manifestu “par klusēšanu”. Tika teikts, ka nevajag izspiest, citādi var rasties nepatikšanas. 18. gadsimta Slepeno un izmeklēšanas lietu kanceleju īpaši interesēja bezdarbības tērzēšana. Tieši caur to tika izplatīti šāda veida noziegumi, īpaši, ja baumas attiecās uz valdniekiem. Tāpēc mums nav jāsaka, ka cīņa pret viltojumiem ir mūsu laikmeta pazīme: visos laikos par meliem ir bijuši bargi sodi. Taču mūsu laikmeta neķītrajiem ļaudīm acīmredzot ir paveicies: uz viņiem netiek pārbaudītas kaunpilnas maskas un krēsli. Visi miesas sodi Krievijā un Eiropā, par laimi, ir pagātne.
Sodīta sieviete ar “skandinošu apsēju” , 1885. gada litogrāfija 
Kauna maskas muzejā Krievu pātaga
Princeses Lopuhinas sodīšana, gravīra Kā sodīja viltojumus
1824. gada plūdi Sanktpēterburgā , nezināma autora gravīras reprodukcija Dalīties ar šo:
Saistītās ziņas
Lidojoši automobiļi: pasaules autobūves nākotne vai miljonāru privilēģija?
Negaidītā Kauņa – grandiozā baznīca, kurā tapa Šilalisa televizori
Bronzas laikmeta noslēpums: kādu noslēpumu glabā Sanšindui maskas
Mistiska sarakste no grāmatas “12 krēsli: stāsts par aploksni” autora
Kā doties virtuālā ekskursijā pa Japānas neticamo anime muzeju
