Vēlme būt vienam ir pazīstama mums visiem. Bet atrasties pastāvīgā izolācijā no ģimenes, draugiem, kolēģiem un pat uz daudziem mēnešiem vai pat gadiem, diez vai jums patiktu. Taču pasaulē ir cilvēki, kuri ir nolēmuši pārtraukt visas saites ar sabiedrību un atrast savu laimi vientulībā. No kurienes radās šāda interesanta parādība, mēs jums pastāstīsim šajā rakstā.
Vienatne un nekas cits dzīvē nav vajadzīgs
Terminu hikikomori (japāņu valodā – “būt vientulībā”) pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā izveidoja japāņu psihologs Saito Tamaki. Hikki nemeklē saskarsmi ar sabiedrību, izvairās no jebkādiem kontaktiem ar ārpasauli un bieži nerunā pat ar ģimenes locekļiem, kas dzīvo kopā ar viņiem. Viņi gadiem ilgi neiet ārā, un savu istabu atstāj tikai tad, kad izjūt fizioloģisku vajadzību vai izsalkumu (tomēr ģimene parasti atstāj ēdienu zem durvīm, jo hikki nevēlas, lai kāds iekļūst viņu personīgajā telpā un pārkāpj viņu privātumu). Šī grupa visu savu laiku pavada, sērfojot internetā, tērzējot īpašos domubiedru forumos, skatoties nebeidzamus seriālus un anime, kā arī dažkārt skatoties seriālus un lasot grāmatas. Hikikomori nemeklē kontaktus ar citiem cilvēkiem un nelaiž nevienu savā iekšējā pasaulē vai savā istabā.
Tikai divdesmit gadus pēc Saito Tamaki grāmatas par hikikomori publicēšanas valdība nolēma noskaidrot, cik daudz japāņu dod priekšroku šādai brīvprātīgai izolācijai. Rezultāti bija šādi: no 40 līdz 64 gadiem – 613 tūkstoši, no 15 līdz 39 gadiem – 540 tūkstoši. Lielākā daļa bija vīrieši, un vairāk nekā trešdaļa no abām grupām dzīvoja no saviem vecākiem, pat ja tie bija ļoti veci cilvēki. Šobrīd hikikomori skaits ir pieaudzis tik ļoti, ka nav iespējams veikt objektīvu uzskaiti. Mūsdienu pasaulē hikikomori tēls ir nedaudz romantizēts, izmantojot anime, kur jaunais varonis, kuru apkārtējā pasaule nesaprot, ir neapmierināts ar visiem un visu un visu un visu dienu sēž savā rūpīgi pārblīvētajā istabā. Patiesībā nav daudz romantikas, jo viss darbs, kas saistīts ar šāda vientuļnieka uzturēšanu, gulstas uz ģimenes pleciem, un, vecākiem nomirstot, hikikomori dzīvo no bezdarbnieka pabalsta vai pārdod savu mantojumu, ja tāds ir. Dienvidāfrikā sieviete veido dabiska izmēra konditorejas skulptūras Šobrīd hikikomori netiek uzskatīta par slimību vai psiholoģisku traucējumu. Dažreiz tā ir psiholoģiska problēma: nelaimīga mīlestība, bailes uzsākt karjeru, nevēlēšanās mācīties utt. Turklāt bieži gadās, ka jaunieši (īpaši pusaudži) pie šāda dzīvesveida nonāk nemitīga sabiedrības spiediena dēļ, kas diktē, ko un kad darīt, un izvirza visaugstākās prasības jebkuram japāņu jaunietim. Jūtoties nespējīgs izpildīt šīs prasības, jaunais vīrietis vai meitene (biežāk pirmais) nolemj norobežoties no visiem un iegūt ilgi gaidīto mieru. Izvēloties nevis cīnīties, bet gan izvairīties no konfrontācijas ar realitāti, hikikomori spēj gadiem un pat gadu desmitiem uzturēties brīvprātīgā vientulībā un vispār neciest. Japāņu ģimenēs pret šo sociālo fenomenu izturas dažādi: vieni cenšas ar to samierināties, citi piespiedu kārtā izvelk savas atvases no ilgstošas izolācijas un pat izsauc speciālos dienestus, kas piespiedu kārtā paķer hikikomori, iemet viņu automašīnā un aizved uz rehabilitācijas centru. Protams, šāda veida identitātes ļaunprātīgai izmantošanai nav nekāda efekta, taču ģimenes dažkārt tam piekrīt, cerot, ka bērns atgriezīsies sabiedrībā. Ir gadījumi, kad sirmgalvji atgriežas sabiedrībā, taču tie ir ļoti reti un prasa ilgu atveseļošanās un adaptācijas periodu. Japānā ir uzņēmēji, kas nodarbina hikikomori, lai dotu viņiem iespēju atrast savu vietu starp pastāvīgajiem darbiniekiem un atkal izbaudīt darba skaistumu un pelnīto atpūtu. Ikvienam no mums reizēm ir nepieciešama vientulība, lai pārdomātu un padomātu par nākotni un saviem mērķiem. Un mums var šķist dīvains hikikomori dzīvesveids Japānā, kuri daudzus gadus pēc kārtas dzīvo savās domās un saskarsmē ar sev līdzīgajiem, nevēlēdamies neko citu. Tagad šī sociālā parādība izplatās arī Krievijā. Ir grūti pateikt, kas to izraisa. Vai cilvēki ir kļuvuši tendēti izvairīties no grūtībām un bēgt no realitātes, no reālām problēmām? Vai arī mūsdienu tehnoloģijas un saziņa tiešsaistē, kur ikviens var būt perfekts, ir daudz interesantāka nekā reāli cilvēki ar savām nepilnībām? Iespējams, ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.
Psihologs Saito Tamaki Neromantiska romantika
Kadrs no anime “Welcome to NHK” Brīvprātīga izvēle
Dalīties ar šo:
Saistītās ziņas
Lidojoši automobiļi: pasaules autobūves nākotne vai miljonāru privilēģija?
Kāpēc Amerikas japāņu tautības amerikāņi kara laikā tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm Amerikas Savienotajās Valstīs?
Japāņi nepazina ābolus līdz pat 1860. gadiem: kā bijušie samuraji bija pārsteigti, atklājot šos augļus
Kā skanēja sengrieķu mūzika
Burakumin: mūsdienu Japānā joprojām pastāv “nepieskaramo” kasta
