Mūsdienās lielākā daļa cilvēku par druīdiem domā kā par noslēpumainiem burvjiem, kas apvīti maģijas un rituālu pasaulē. Taču to vēsture ir daudz plašāka par aizspriedumiem, kas kultivēti kopš seniem laikiem. Druīdi pastāvēja dzelzs un bronzas laikmetā Lielbritānijā, Īrijā, Gallijā un dažās citās Eiropas daļās. Viņu galvenais uzdevums bija veikt ķeltu reliģiskos rituālus. Tiek uzskatīts, ka druīdi savas zināšanas nodeva mutiski, tāpēc ir saglabājušies tikai daži objektīvi avoti. Un tie, kas ir saglabājušies, ir izteikti antikeltu noskaņoti.
Senākā saglabājusies literārā liecība par druīdiem nāk no Senās Grieķijas un Senās Romas. Grieķu-romiešu autori bieži attēloja ķeltu tautas kā necivilizētus savvaļas ļaudis, jo tām trūka tehnoloģiskās attīstības. Visagrāk tos piemin Jūlijs Cēzars 50. gadā p.m.ē. savās “Piezīmēs par gallu karu”. Viņš stāsta, ka druīdi upurēja dzīvniekus un cilvēkus, sadedzinot tos pītā būrī cilvēka veidolā. Taču šie apgalvojumi ne uz ko nebalstījās, bet, iespējams, bija militāra propaganda un radīja negatīvu priekšstatu par ienaidnieku. Cēzars arī apraksta, ka druīdi bija saistīti ar dievišķo kultu un tiem bija svarīga loma gallu sabiedrībā, darbojoties gan kā karotājiem, gan tiesnešiem. Viņi bieži bija jauniešu skolotāji. Druīdi arī novēroja zvaigžņu un citu debesu ķermeņu kustību, izmantojot Stounhendžu kā astronomisko laboratoriju. Cits romiešu rakstnieks Tacits aprakstīja, kā druīdi cīnījās pret romiešu armiju Monas salā Velsā. Viņi sīvi cīnījās pret ienaidnieku. Romieši uz to reaģēja, izcērtot visas birzis, kas tika godātas kā svētvietas. Ir saglabājies maz arheoloģisku liecību par šo “burvju” eksistenci. Vēsturnieks Ronalds Hūtons (Ronald Hutton) apgalvo, ka nav neviena arheoloģiska atraduma, ko varētu viennozīmīgi saistīt ar druīdiem. Pat astroloģisko simbolu klātbūtne uz dzelzs laikmeta zobeniem vēl neliecina, ka tie piederēja tieši burvjiem. Taču netieši šādi atradumi apstiprina, ka druīdi bija ne tikai astrologi, bet arī karavīri. Gornajas Šorijas megalīti: senās civilizācijas un dabas objekta uzbūve Tomēr daži arheologi cenšas apstiprināt to eksistenci un saskaņot avotu datus ar fiziskajām liecībām. Ellen Ross uzskata, ka viņa ir atradusi pierādījumus par cilvēku upurēšanu, ko veikuši burvji. Tās tika veiktas purvos. Viņi upurēja noziedzniekus. Par to runā romiešu avoti. Rituāla iezīmes norāda uz druīdiem. 1988. gadā Mill Hill, netālu no Deelah, Kentā, tika atklāta apbedījuma vieta, ko vēsturnieki uzskata par druīdu apbedījumu. Tā datējama ar dzelzs laikmetu (ap 200-150 gadu pirms mūsu ēras). Starp atrastajiem priekšmetiem bija vairogs un zobens, kā arī galvassega, kas atgādina romiešu avotos aprakstīto galvassegu, ko valkājuši “ķeltu burvji”. 2008. gadā Kolčesterā, Eseksā, tika atrasts vēl viens druīdu kaps. Šoreiz mirstīgās atliekas tika kremētas, iespējams, lai atbrīvotu burvja garu, un guldītas akmens kapā. Tika atrasti daudzi interesanti priekšmeti: krelles, zīlēšanas kārtis, ķirurģiski instrumenti (skalpelis, knaibles, zāģis), virsdrēbes, rotaslietas un iecienīta galda spēle. Ķirurģiskie komplekti liecina, ka druīdi tomēr nebija neizglītoti nezinātāji, bet viņiem bija medicīnas zināšanas un viņi ārstēja cilvēkus. Druīdiem bija svarīga loma sabiedrībā, jo viņi pareģoja nākotni, vēroja zvaigznes, ārstēja slimības un sastādīja kalendārus.
Druīdi . Louis Delbecque, 1868. gads 
Arheologu atrastie ķirurģiskie priekšmeti Dalīties ar šo:
Saistītās ziņas
