Dažas valūtas vēsturē ir izrādījušās pilnīgi bezvērtīgas. To ir izraisījuši kari, valdību pieļautās kļūdas, darbinot iespiedmašīnas, un hiperinflācija, kas iedzina mugurā. Lūk, daži piemēri no vēstures, kad nauda zaudēja vērtību un varēja tikt izmantota, lai izkausētu krāsni.
Zimbabves dolāri
Āfrikas valsts Zimbabve piedzīvoja dziļu ekonomisko krīzi, spriežot pēc 100 triljonu dolāru banknotes attēlā zemāk. Prezidenta Roberta Mugabes īstenotās zemes reformas iznīcināja valsts ekonomiku, izpostot tās galveno eksporta produktu – labību. Līdz ar to Zimbabvei praktiski nebija ārvalstu valūtas. Cenas pieauga visam. Valdība centās noturēties virs ūdens, drukājot arvien vairāk papīra naudas, kas izraisīja hiperinflāciju un vēl vairāk sarežģīja situāciju.
Līdz 2008. gadam Zimbabvei gandrīz vairs nebija papīra, uz kura drukāt savu naudu, jo Vācijas uzņēmums, kas Zimbabvei piegādāja drukas materiālus, pārtrauca piegādes. Viena laikraksta vērtība bija 25 miljardi ASV dolāru. Ne mediju korporācija, bet viens laikraksts. Zimbabves dolārs no apgrozības tika izņemts 2015. gadā, un valsts pārgāja uz citu valūtas sistēmu. 20. gadsimtā Vācijai bija vairākas inflācijas problēmas. Veimāras republikas laikā pēc Pirmā pasaules kara valsts mēģināja samaksāt reparācijas, ieslēdzot spiestuvi. Cenas pieauga tik strauji, ka 1923. gadā tās bija triljonu reižu augstākas nekā pirms kara. Cilvēki maksāja par maizes klaipu ar milzīgām naudas summām. Galu galā nauda kļuva tik bezvērtīga, ka iedzīvotāji to izmantoja, lai aizdedzinātu pīpes un plītis. Dienvidāfrikā sieviete veido dabiska izmēra konditorejas skulptūras Vācija saskārās ar līdzīgu problēmu pēc sakāves Otrajā pasaules karā. Sabiedrotie noteica cenu kontroli, kas noveda valsti līdz finansiālam sabrukumam. Vācijas reihsmarka kļuva arvien vājāka un vājāka, un galu galā to aizstāja ar jaunu pastmarku, kuras attiecība bija 10 vecās reihsmarkas pret vienu jauno. Šis process daudziem uzņēmējiem bija sāpīgs, taču kopumā tas palīdzēja valsts monetārajai sistēmai atveseļoties. Franču revolūcijas priekšvakarā valsts bija ieslīgusi parādos, un valdībai izmisīgi vajadzēja rast risinājumu. Kāds Šarls Moriss de Taleirāns (Charles Maurice de Talleyrand) izdomāja plānu: rekvizēt baznīcas zemi un pārdot to izsolē. Starp citu, Taleirāns pats bija bīskaps, kad izteica šo priekšlikumu. Pēc diviem gadiem pāvests viņu ekskomunicēja, un Taleirāns beidzot kļuva par politiķi un diplomātu, kuram izdevās gūt panākumus. Daudzi politiķi viņu uzskatīja par “bezkaunīgu meli un krāpnieku”, kura “morālais pagrimums ir neapšaubāms”. Katrā ziņā Taleirāna ideja valdībai šķita ļoti vilinoša. Tieši tā tas arī notika. Francija nacionalizēja baznīcas īpašumu un sāka emitēt parādzīmes, kuras iedzīvotāji varēja iegādāties par īstu naudu un pēc tam izmantot, lai pieprasītu īpašumtiesības. Diemžēl Francijai šis vieglais gājiens, lai iegūtu skaidru naudu, pārauga hiperinflācijā, jo valdība turpināja drukāt un atkārtoti iepludināt apropriācijas. Līdz 1796. gadam to nominālvērtība apgrozībā 20 reizes pārsniedza nacionalizētā baznīcas īpašuma aptuveno vērtību. Ietekme bija arī tam, ka Anglija, kas tolaik bija Francijas ienaidniece, sāka drukāt viltotas banknotes un iepludināja tās Francijas ekonomikā. 1894. gada 10. decembris Ņūfaundlendas iedzīvotājiem iegāja vēsturē kā “melnā pirmdiena”. Tajā pašā rītā Lielbritānijas kolonijā uz visiem laikiem tika slēgtas divas privātās bankas, un to gadiem ilgi emitētās banknotes zaudēja savu vērtību. Ar šo naudu nodarbojās cilvēki visā Ņūfaundlendā, tāpēc katastrofas ietekme bija milzīga. Ikviens – no zvejniekiem līdz tirgotājiem un baņķieriem – vēroja, kā iztvaiko viņu ietaupījumi un iztikas līdzekļi. Šādas sekas izraisīja dažādi faktori. Galvenie iemesli bija bezatbildīga banku darbība (piemēram, viegli aizdodot lielas summas komersantiem, kuri atradās bankas direktoru padomē) un ekonomiskās problēmas zvejniecības nozarē, kas 19. gadsimtā bija galvenā Ņūfaundlendas ekonomikas daļa. Valsts krājbanka, kas tobrīd neemitēja papīra naudu, pārdzīvoja sabrukumu galvenokārt tāpēc, ka tā vispirms pieprasīja noguldījumus un izņēma nepieciešamo, pirms bija par vēlu. Trešajā gadsimtā Romas impērija piedzīvoja ekonomisko krīzi, saskārās ar plašu pilsoņu karu un naidīgu cilšu iebrukumiem, kā arī mēri. Nepārtrauktu sacelšanos un ārkārtas situāciju radītās izmaksas radīja milzīgu slogu impērijai, un viens no veidiem, kā to novērst, bija pārtraukt monētu kalšanu. Lai saglabātu apgrozībā esošās naudas daudzumu, denāram tika pievienots mazāk dārgmetāla, tādējādi samazinot tā vērtību. Tas izraisīja hiperinflāciju. Cēzara Augusta valdīšanas laikā gandrīz tīrs sudrabs pakāpeniski zaudēja savu vērtību, jo imperators pēc imperatora samazināja sudraba saturu, lai kaltu arvien mazāk vērtīgas monētas. Kad 253. gadā pie varas nāca Galliens, denārs bija vara monēta ar sudraba pārklājumu. Zelts un sudrabs bija Francijas nauda 18. gadsimta sākumā. Kad skotu finansists Džons Lovs ierosināja atvērt banku un emitēt papīra naudu, francūžiem tas droši vien šķita muļķīgs plāns. Taču Francijas valdība bija bez naudas un izmisumā. To izraisīja Luija XIV dāsnie tēriņi kariem. 1716. gadā Lovs saņēma atļauju atvērt savu banku. Skotijas finansista intereses bija daudz plašākas: viņš sapņoja kļūt par Francijas finanšu kontrolieri, ārējās tirdzniecības vadītāju un monopola radītāju. Viņa monopols bija Misisipi kompānija – tirdzniecības konglomerāts, kas cita starpā nodarbojās ar zelta un sudraba tirdzniecību Francijas Luiziānas kolonijā. Lowe’s finansēja šo uzņēmumu, emitējot publiskas akcijas, kuras investori varēja iegādāties ar Lowe’s bankas parādzīmēm. Turklāt parādzīmes tika izmantotas, lai ieguldītājiem izmaksātu dividendes par šīm akcijām, kuru vērtība strauji pieauga, jo cilvēki izmantoja iespēju investēt, šķiet, superveiksmīgā uzņēmumā ar neierobežotu potenciālu. Cilvēki ar uzņēmuma akcijām praktiski vienas nakts laikā nopelnīja miljonus (vārds “miljonārs” tolaik pirmo reizi ienāca leksikā). Diemžēl kādu dienu tikpat ātri uzņēmums pilnībā sabruka. Lova kļūda bija tā, ka viņš iespieda pārāk daudz banknošu, un Misisipi kompānija kļuva par burbuli. Pavisam drīz banknošu plūsma ievērojami pārsniedza banku rezervju vērtību, un inflācija darīja savu darbu. Burbulis plīsa, cilvēki masveidā skrēja uz bankām, un Lovs aizbēga no Francijas, lai izvairītos no sekām.
Vācijas pastmarkas un pasaules kari
Francijas banknotes
Ņūfaundlendas dolāri un melnā pirmdiena
Romas denāriji un 3. gadsimta krīze
Misisipi burbuļu banknotes
John Law Dalīties ar šo:
Saistītās ziņas
